Volfgangs Amadejs Mocarts
Volfgangs Amadejs Mocarts
(1756 - 1791)
Volfgangs Amadejs Mocarts bija izcils klasicisma laikmeta austriešu komponists.
Volfgangs Amadejs Mocarts (vācu: Wolfgang Amadeus Mozart) dzimis 1756. gada 27. janvārī Zalcburgā, tā laika Zalcburgas arhibīskapijas galvaspilsētā, tagadējās Austrijas teritorijā, bet tad bija Svētās Romas impērijas sastāvā. Viņa māte bija Anna Marija Mocarte (1720—1778) un tēvs Leopolds Mocarts (1719—1787). Abi vecāki sākumā ļoti uztraucās par Mocarta dzīvību, jo pieci Annas Marijas bērni iepriekš jau bija miruši. Dienu pēc piedzimšanas Mocarts tika kristīts Svētā Rūperta katedrālē. Viņam kristītais vārds tika dots latīņu valodā - Johanness Hrizostoms Volfgangs Teofils Mocarts (Joannes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus Mozart). Mocarts, kad bija pieaudzis, galvenokārt sevi dēvēja par "Volfgangu Amadeju Mocartu".
Mocarta tēvs Leopolds Mocarts bija kapelmeistara vietnieks Zalcburgas arhibīskapa galma orķestrī, kā arī vijolnieks, ērģelnieks un ne sevišķi nozīmīgs komponists. Viņš bija arī pieredzējis skolotājs. Mocarta dzimšanas gadā viņš publicēja Vijoļspēles pamatus mācību grāmatu "Versuch einer gründlichen Violinschule". Tēvs bija Volfganga vienīgais skolotājs bērnības gados. Tēvs jau uzreiz pēc Mocarta piedzimšanas ievēroja, ka viņam ir mūziķa pirksti. Runā, ka Mocarts mācējis dziedāt vēl pirms iemācījies runāt.
Sešu gadu vecumā Mocarts jau atskaņoja virtuozus un sarežģītus skaņdarbus. Tā kā apkārtējie nebeidza apbrīnot zēna dotības, tēvs nolēma Volfgangu kopā ar viņa māsu vest ceļojumā. Kopā ar ģimeni veicot dažādus braucienus pa Eiropu, Mocarts pilnveidoja savu talantu. Šajā laikā viņš tika izrādīts kā brīnumbērns. Braucieni sākās ar uzstāšanos 1762. gadā Bavārijas galmā, Minhenē. Tajā pašā gadā tam sekoja uzstāšanās Vīnē un Prāgā,Svētās Romas impērijas galmos. Šis koncertceļojums bija triumfāls un ieilga trīs ar pusi gadu garumā. Mocarts uzstājās Minhenes, Manheimas, Parīzes, Londonas, Hāgas galmos, atkal Parīzē un atgriezās mājās ar koncertiem Cīrihē, Donavešingenē un Minhenē. Mazais virtuozs spēlēja sarežģītus skaņdarbus gan uz klavesīna, gan uz vijoles un ērģelēm.
1767. gada beigās ģimene vēlreiz devās uz Vīni un palika tur līdz 1768. gada decembrim. Šī ceļojuma beigās Mocarts saslima ar bakām, bet viņa tēvs atteicās viņu potēt, uzskatot, ka tā būs "Dieva griba", vai zēnam dzīvot vai mirt.
Parīzē Volfgangs uzrakstīja savas pirmās sonātes vijolei un klavierēm, bet Londonā — simfonijas. Pēc atgriešanās Zalcburgā tēvs turpināja mācīt zēnam kompozīciju, līdztekus tam, Volfgangs apguva arī aritmētiku, vēsturi, ģeogrāfiju un valodas. 13 gadu vecumā Mocarts sarakstīja savu pirmo operu. Turpmāko gadu laikā jaunais Mocarts daudz ceļoja kopā ar tēvu.
Pēc atgriešanās no Itālijas 1773. gadā, Mocarts kļuva par Zalcburgas arhibīskapa firsta Hieronīma Kolloredo galma mūziķi. Sākotnēji Mocarts Zalcburgā, kur viņam bija liels draugu un cienītāju skaits, kļuva iemīļots, un viņam bija iespēja komponēt dažādus mūzikas žanrus, tajā skaitā simfonijas, sonātes, stīgu kvartetus, serenādes un īpašiem notikumiem radītas operas. 1775. gadā Mocarts ar lielu pacilātību pievērsās vijoļkoncertiem.
1775. gadā ar tiesas lēmumu tika slēgts teātris, kurš nodrošināja Mocartam labus apstākļus operu komponēšanai un komponists meklēja iespēju atstāt Zalcburgu. Mocarts devās meklēt darbu uz Vīni un Minheni, bet jaunu darbu atrast viņam neizdevās.
1777. gada septembrī Mocarts devās vēl vienā darba meklējumu ceļojumā uz Minheni, Manheimu un Parīzi. Manheimā viņš iepazinās ar Manheimas orķestra dalībniekiem, kas tajā laikā bija labākais orķestris Eiropā. Mocarts iemīlējās Aloizijā Vēberē (Aloysia Weber), vienā no muzikālas ģimenes četrām meitām. Pēc tam Mocarts devās uz Parīzi. Mocarts dzīvoja pieticīgā viesnīcas numurā, pelnīdams līdzekļus, par nelielu samaksu sniedzot mūzikas stundas. Parīzes brauciena laikā Mocarts radīja piecas izcilas klavesīna sonātes. Parīzes vizīte bija aptumšota ar Mocarta māte slimību un nāvi 1778. gada 23. jūnijā. Mocarts vīlies dzīvē atgriezās Zalcburgā.
Mocarta jaunā karjera Vīnē iesākās ļoti labi. Viņš bieži uzstājās kā pianists un sacentās ar Mucio Klementi par imperatora labvelību. Pavisam drīz viņš bija parādījis sevi kā vissmalkāko klavesīna spēlētāju Vīnē. Mocarts atplauka arī kā komponists. Periodā no 1781. līdz 1782. gadam pēc Vīnes Vācu teātra pasūtījuma viņš uzrakstīja komisko operu Entführung aus dem Serail ("Bēgšana no serāla"), kura pirmizrādi piedzīvoja 1782. gada 16. jūnijā un guva milzīgus panākumus.
1782. gada 4. augustā bez Mocarta tēva piekrišanas Volfgangs apprecēja Aloizijas māsu Konstanci Vēberi. Viņiem bija seši bērni, no kuriem četri nomira bērnībā.
1782. - 1783. gados Mocarts pie barona Gotfrīda van Svītena (Gottfried van Swieten) iepazinās ar J. S. Baha un G. F. Hendeļa darbiem. Van Svītenam bija daudz baroka mūzikas oriģināldarbu manuskriptu. Pētot šos darbus, Mocarts pirmo reizi mēģināja imitēt baroka stila mūziku, izveidojot vairākas kompozīcijas. Vēlāk tas spēcīgi ietekmēja viņa muzikālo rokrakstu, piemēram, epizodēs operā "Burvju flauta" (Die Zauberflöte).
1783. gadā Volfgangs un Konstance apmeklēja Mocartu ģimeni Zalcburgā, bet apmeklējums bija neveiksmīgs. Toties apmeklējuma laikā Mocarts uzrakstīja vienu no saviem labākajiem liturģiskajiem skaņdarbiem "Lielā mesa do minorā" (Große Messe in c-Moll). Kad Mocarts devās atpakaļ uz Vīni viņš tur iepazinās ar Jozefu Haidnu. Viņi kļuva par draugiem un abi dažreiz spēlēja kopā stīgu kvartetu improvizācijas.
No 1782. līdz 1785. gadam Mocarts rakstīja klavierkoncertus, kuras viņš pats arī izpildīja kā solists savās akadēmijās, kā tolaik dēvēja autorkoncertus. Mocarts pelnīja ar saviem koncertiem un gadījuma pasūtījumiem pietiekami daudz naudas, lai ar sievu varētu atļauties greznu dzīvesveidu. Viņi pārcēlās dzīvot uz dārgu dzīvokli, par kura īri maksāja 460 florīnus. Mocarts arī nopirka par aptuveni 900 florīniem smalkas klavieres no Antona Voltēra un biljarda galdu par aptuveni 300 florīniem. Mocarts arī sūtīja savu dēlu Karlu Tomasu dārgā slēgtā mācību iestādē un turēja mājkalpotājus. Šo iemeslu dēļ netika veidoti naudas ietaupījumi, kas pēc dažiem gadiem daļēji kļuva par Mocarta ģimenes saspīlētā finansiālā stāvokļa cēloni.
1784. gada 14. decembrī Mocarts kļuva par brīvmūrnieku. 1786. gadā Vīnē pirmo reizi tika izrādīta opera "Figaro kāzas". 1787. gada decembrī Mocarts beidzot ieguva patstāvīgu amatu pie Svētās Romas imperatora Jozefa II. Viņš tika pieņemts darbā par kamermūzikas komponistu, jo pirms mēneša šis amats bija atbrīvojies, kad nomira Kristofs Vilibalds Gluks (Christoph Willibald Gluck). Tomēr šis amats nebija tāds, kas aizņēma visu darbadienu. Mocartam par to maksāja tikai 800 florīnus gadā. Viņa uzdevums bija tikai komponēt deju mūziku ikgadējām ballēm Hofburgu pils Redutes zālē (Redoutensaal).
Ap 1786. gadu Mocarts reti kad vairs uzstājās publiskajos koncertos, un viņa ienākumi strauji kritās. Šis bija grūts laiks visiem Vīnes mūziķiem, jo Austrija bija kara stāvoklī ar Osmaņu impēriju, un vispārīgais labklājības līmenis, kā arī aristokrātijas atbalsts mūzikai kritās. 1788. gada vidū Mocarts ar ģimeni pārcēlās no centrālās Vīnes dzīvot uz Alzergrundas priekšpilsētu. Mocarts sāka aizņemties naudu, visbiežāk no sava drauga Mihaela fon Puhberga. Daudzi biogrāfi uzskata, ka Mocarts šajā laikā cieta no depresijas un tas vēl vairāk veda Mocartu pie daiļrades apsīkuma.
Mocarta pēdējais dzīves gads līdz saslimšanai bija viens no ražīgākajiem. Mocarts uzrakstīja vairākus skaņdarbus, ieskaitot dažus no viņa izcilākajiem darbiem: operu "Burvju flauta", pēdējo klavierkoncertu (K. 595 Sibemol mažorā), klarnetes koncertu (K. 622), un savu pēdējo stīgu kvintetu (K. 614 Mibemol mažorā), moteti "Ave verum corpus" (K. 618) un nepabeigto "Rekviēmu" (K. 626). "Rekviēmu" Mocarts sacerēja jau būdams slims, kas atņēma autoram pēdējos spēkus. Gada nogalē neilgi pirms savas nāves Mocarts guva publisku atzinību ar saviem darbiem, it īpaši ar operu "Burvju flauta".
1791. gada 6. septembrī Mocarts saslima Prāgā, kur viņš par godu imperatora kronēšanas svētkiem izrādīja jauno operu "La clemenza di Tito". Pēc tam vēl kādu laiku viņš bija spējīgs turpināt savu radošo darbu un pat diriģēt operu "Burvju flauta" tās pirmizrādē, kura notika 30. septembrī. Slimība saasinājās 20. novembrī, kad Mocarts nevarēja vairs piecelties no gultas, jo cieta no tūskas, sāpēm un vemšanas. Mocartu slimības gultā aprūpēja viņa sieva Konstance, Konstances jaunākā māsa Sofija un ģimenes ārsts Tomass Francis Klosē. Ir zināms, ka Mocarts šajā laikā vēl centās pabeigt savu pēdējo darbu ("Rekviēmu").
Mocarts nomira 1791. gada 5. decembrī vienos naktī. Komponists tika apglabāts 7. decembrī kopējā kapā ārpus Vīnes Svētā Marka kapsētā, jo piederīgajiem trūka līdzekļu. Saskaņā ar tā laika Vīnes tradīcijām bērinieki uz kapiem neieradās. Vēlāk vācu rakstnieks Oto Jāns rakstījis, ka tomēr Saljēri, Zīsmairs, van Svītens un vēl divi mūziķi piedalījās Mocarta bērēs arī kapos.
Mocarta nāves cēlonis vēl joprojām nav noskaidrots. Tajā laikā par Mocarta nāves cēloni uzskatīja smagu drudzi, kurš izpaužas kā intensīva svīšana un izsitumi. Diagnoze bija tik nepilnīgi aprakstīta, ka modernajā medicīnā tas būtu stipri nepietiekami. Mūsdienās ir izvirzītas vairākas teorijas par Mocarta nāves cēloni, tai skaitā, ka viņš saslima ar trihinozi, gripu, saindējās ar dzīvsudrabu, reta nieru slimība. Dažreiz tiek minēts, ka viņš ir arī noasiņojis. Tomēr visizplatītākā versija ir tā, ka Mocarts miris no akūta locītavu reimatisma (reimatiska drudža). Ir zināmi vairāki gadījumi, kad Mocarts bērnībā jau piedzīvojis šo slimību. Šai īpašajai slimībai ir tendence atkārtoties, katru reizi atstājot uz organismu nopietnākas sekas.
Nedēļu pēc Mocarta nāves presē parādījās ziņas, ka Mocarts ir noindēts. Par vainīgo tika uzskatīts Svētās Romas impērijas pirmais mūziķis Antonio Saljēri, kurš Bēthovena sarunu burtnīcas piezīmēs bija atzinies šajā noziegumā. Bet Saljēri tika uzskatīts par garīgi slimu cilvēku un viņa atzīšanos - par nepatiesu. Tikai pēdējos gados, izpētot tā laika cilvēku izteikumus, ir izvirzīta teorija, ka, iespējams, Mocarts ir noindēts.
Savas dzīves laikā Mocarts sarakstījis vairāk kā 620 skaņdarbus, tai skaitā - 41 simfoniju, 21 operu, 47 sonātes, daudzus koncertus, serenādes, kvintetus, kvartetus un citus dažādus skaņdarbus. Arī mūsdienās Mocarts ir viens no populārākajiem klasiskās mūzikas komponistiem. |
