notis-rc.1s.lv

Ludvigs van Bēthovens
(1770 - 1827)
Ludvigs van Bēthovens bija vācu klasiskās mūzikas komponists. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku diženākajiem komponistiem un tiek nosacīti dēvē par pirmo romantiķi. Viņa pazīstamākie darbi ir 5. simfonija, 9. simfonija, kā arī klavieru sonātes. Populāra ir miniatūra Elīzei. Eiropas Savienības himnā ir izmantots Bēthovena 9. simfonijas fināla koris "Oda priekam".

Ludvigs van Bēthovens (vācu: Ludwig van Beethoven) dzimis 1770. gada 16. decembris Vācijas pilsētā Bonnā. Zēna muzikālās dotības atklājās agri. Tēvs mācīja mūziku, taču viņš bija nepieredzējis pedagogs, reizēm pat cietsirdīgs. Tēvam nedeva mieru mazā Mocarta slava. Vispirms tēvs mācīja Ludvigam spēlēt klavesīnu, vēlāk viņa draugi, iemācīja zēnu spēlēt vijoli, ērģeles un altu. Astoņu gadu vecumā mazais Bēthovens pirmo reizi koncertēja Ķelnē un citās Vācijas pilsētās. Divpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par ērģelnieku galma kapelā. Kad nomira Bēthovena māte viņam nācās atgriezties Bonnā un uzņemties rūpes par ģimeni. Bēthovens sāka strādāt operas teātrī, kur spēlēja altu, uzstājās koncertos un pasniedza bezgala daudz stundu.

1792.gadā 22 gadus vecais komponists pārcēlās uz Vīni, kur palika līdz pat mūža galam. Vīnē dzīvoja un komponēja pasaulē pazīstamie Haidns un Mocarts. Bēthovena vārds drīz vien kļuva pazīstams. Vispirms viņš Vīni iekaroja kā pianists. Vīniešus pārsteidza jaunā mūziķa vētrainās improvizācijas, viņa fantāzijas bagātība. Arī Bēthovens pats, viņa ārējais izskats, viņa attieksme pret cilvēkiem lauza visus iesīkstējušos priekštatus un pieņēmumus. Bez parūkas, bieziem, melniem matiem, spītīgi savilktām uzacīm un cieši sakniebtām lūpām, turklāt viņš tā laika izpratnē bija pārāk nevērīgi un vienkārši ģērbies.

28 gadu vecumā Bēthovens sāka zaudēt dzirdi. Neatlaidīgā ārsēšanās nelīdzēja, kurlums arvien vairāk padziļinājās. Bēthovenu pārņēma izmisums, tomēr mīlestība pret mūziku, izglāba viņu no traģiskās nāves. Turpmākie gadi bija visražīgākie. Bēthovens kļuva pazīstams un cienījams visā pasaulē. Tika izdoti viņa skaņdarbi. Tomēr tuvojās arī neveiksmes un sarūgtinājumi. Bez atbildes palika Bēthovena lūgums pieņemt viņu pastāvīgā darbā operas teātrī. Ar katru gadu jūtamākas kļuva materiālās grūtības. Grāfiene Terēze Brunsvika, kuru viņš mīlēja, tā arī nekļuva par viņa sievu. Bēthovens bija aizvainots, viņš dziļi cieta. Kurlums, kas aizvien pastiprinājās, padarīja viņu vēl vairāk noslēgtu un vientuļu. Bēthovens vairs neuzstājās solokoncertos. Viņš pārtrauca uzstāties kā diriģents un arvien retāk parādījās sabiedrībā. Lai saprastos ar cilvēkiem komponists sāka lietot klausāmās taurītes. “Sarunu burtnīcas” komponists izmantoja, lai saprastos ar saviem draugiem.

1824.gadā radās “Svinīgā mesa” — garīga satura kora skaņdarbs latīņu valodā. Tulīt pēc mesas radās grandiozākais Bēthovena darbs — 9.simfonija. Arī mūža beigās Bēthovens palika uzticīgs saviem jaunības ideāliem un simfonijas finālā skan vardi no F. Šillera “Odas Priekam”.

Pēdējos gados slimību buķeti papildināja dzeltenā kaite un aknu ciroze. Bēthovens daudz laika pavadīja ārstniecības iestādēs un lauku īpašumos. 1826. gadā Bēthovens viesojās sava brāļa Johana lauku īpašumā. Atgriešanās Vīnē notika decembrī. Tālais brauciens atvērtā pajūgā sagādāja jaunu kaiti - plaušu karsoni. Bēthovena stāvoklis bija kritisks. Daudzi ārsti centās palīdzēt, bet nekas nedeva jūtamus rezultātus. 1827. gada 26. martā Ludvigs van Bēthovens mira.

Aptuveni 20 tūkstoši cilvēku izrādīja savu cieņu un 29. martā pavadīja izcilā komponista zārku uz Vēringeres kapsētu Vīnes priekšpilsētā. Viens no 36 lāpu nesējiem bēru ceremonijā bija Francis Šūberts. Deviņus gadus vēlāk, 1836. gadā, notika sankcionēta Bēthovena mirstīgo atlieku ekshumācija, lai veiktu medicīniskus mērījumus un galvaskausa fotogrāfēšanu. Savukārt, 1888. gadā notika pārapbedīšana un Bēthovena pīšļi tika pārvietoti uz Vīnes pilsētas centrālo kapsētu.